Šī bērza tāss vēstī par svētsvarīgu dienu Balto Tēvu mūžā. Kas aizjūru bāliņiem ir apgraizīšana jeb iesvētīšana, tas Baltajiem Tēviem ir Pokaiņu svētmeža svēto taku brišana. Atšķirībā no apgraizīšanas, Baltajiem Tēviem nav sāpīgi šo savu pieskaršanos augstākajai svētvarai atkārtot pēc patikas bieži – ik reizi, kad sagribas svētblēņas paklausīties un svētdziru svaigā gaisā palietot, kā arī svētavotus mežainā apvidū radīt.

Jau rīta pusē, kad Pērkontēvs debess jumu jo centīgi bija izslaucījis un saulīte iestāvējuša svētavota krāsā pa debesīm ritināja, priecīgi satraukti Baltie Tēvi pulcējās Krīvu Saietā, lai savus vaska ritulīšus pret svētdziru mainītu. Uz brīdi to sejas apmācās bažās – vai tikai gana labu un lētu svētdziru varēs dabūt? Jeb labieši un bajāri to visu būs jau saviem staļļu puišiem un karadraudzei izdāļājuši? Bet torīt Laimes māte bij’ likusi ne vien vaidelošu daiļajiem vaigiem īpaši koši ziedēt, bet arī to acis redzīgas darījusi. Jo tieši viedās vaidelotes Baltos Tēvus uz svētdziras vairumtirgotavu aizveda. Kad Balto Tēvu zem dārgās nastas salīkušie stāvi bija nogādājuši kokļu vāceles līdz izrakstītajām kamanām, tad tieši vaidelošu gudrība lika tām svētceļojuma norisi pilnīgi drošu padarīt.

– Nez vai pietiks svētdziras? – viņas bažīgi vaicāja, jau gara acīm sevi nakts melnumā pie Balto Tēvu ņipro bērīšu grožiem pēc papildus koklēm traucam skatīdamas. – Vajadzētu iemīt vēl...

– Jā! – teica apskaidrotie un apgarotie Baltie Tēvi. – Jā! Jā! Jā! Mīsim vēl! Ko arī velāk ar lielu sparu paveica.

Tūliņ pēc tam Krīvu Dome pieņēma svarīgo lēmumu koklēšanas sākumu ne par acumirkli vairs neatlikt, lai Pokaiņu mežā ierastos jau gana gatavi sarunai ar dievībām. Tā nu Baltie Tēvi, koklēm skanot un bārdām plīvojot, labiešus un bajārus gānīdami, bet to rumakiem tomēr ceļu griezdami, valodām un pirmajiem svētavotiem raiti ritot, gluži nemanot paveica svētceļa posmu līdz Slagūnas svētmuižai. Še tiem vajadzēja īpaši viedo teku zinātāju paņemt, kā arī svētmigas koklēšanas svētguļai ierīkot. Pēc zināmas vilcināšanās Slagūnas ļaudis arī iznāca sajājušās un jau gana koklējušās tautas sumināt. Pēc tam nekavējoties tika izvēlēts Dežūrējošais Krīvs, kam piestiprināja garu jo garu, baltu (gandrīz) svētbārdu un galvā uzmauca svētcepuri. Kamanās ciešāk saspiedušies, Baltie Tēvi un vaidelotes jo drīz sasniedza Pokaiņu mežu. Pērkot svētlapiņas, tie noklausījās svētblēņas par Pokaiņu meža brīnumu brīnumiem.

 – Mēs esam ieradušies svētceļojumā uz Pokaiņu mežu! – tie vēstīja lapiņu tirgonei, kas izrādījās arī par Svētblēņu Teicēju.

 – Jūs man tikai visus svētakmeņus riņķī neapgrieziet! – tā attrauca, Dežūrējošā Krīva amata tērpu novērtējusi, kokļu skaitu aptvērusi, kā arī sārtumu vaigos un dievišķo mirdzumu Balto Tēvu acīs samanījusi. Tomēr tas viņu nekavēja vismaz dažās blēņās padalīties.

 – Āāāāāūūūūīīīī! – teica Baltie Tēvi, izdzirdējuši stāstu par īpaši dobo Zikurāta kalnu. – Īīīīūūūūūāāāā! – tie nosēcās, kad par Čurļoņu Tēva vīzijām padzirdēja un nespēja aptvert, kā gan tās ir saistītas ar Pokaiņu mežu. Te nu tiem nācās samest kājas īpaši cieši krustā, lai no lielas sajūsmas svētavoti nekavējoties turpat biksēs neizlauztos.

Daudz dažādu brīnumu pieredzēja Baltie Tēvi Pokaiņu mežā. Visu ceļu tie koši valodoja, it īpaši Pokaiņu meža pirmsšļūdoņa izcelšanos apspriezdami – nav jau joka lieta 68000 gadu, no kuriem pēdējos 3000 paši Baltie Tēvi gan bija klāt pielikuši. Tikai doma par holeras un dizentērijas svētguļu atturēja tos no ar Dievu Lāpstas raktā svētavota ūdens baudīšanas. Pieredzēja tie arī neaizmirstamo sastapšanos ar Pokaiņu meža svētkustoņiem – Ezotēriskajiem Dubļu Pārnēsātājiem. Tiem sajuka pa ceļam redzēto svētakmeņu skaits un radīto svētavotu daudzums. Tomēr to gan manīja, ka kokļu skaits strauji ir mazumā gājis. Tomēr vismaz Pokaiņu svētmežā tie bija uz mirkli aizmirsuši, ka ir sīki, nožēlojami ļautiņi, kas cēlušies no mazas, riebīgas un ķildīgas tautiņas, un jo dāsni dalījās koklēs cits ar citu. Un lūk! Te jau viņš stāv visā savā mirdzumā – Zikurāts! Bijīgās šausmās un sajūsmā nobālēja pat drosmīgo vaidelošu vaigs. Tomēr gariem brīnumiem nebija laika, jo svētdziras trūkums draudēja iecirst rievu līdz šim gludajā koklēšanas tecējumā. Draiski divās grupās sadalījušies, tie drīz jo drīz arī pa maldu takām kamanas sasniedza, kur jo sparīgi jaunas kokles satvēra.

Šķiet, ka pašai Laimes mātei prieka asaras bija acis aizmiglojušas, Baltos Tēvus Pokaiņu svētmežā vērojot, tālab tā uz brīdi nespēja Balto Tēvu gaitas vadīt. To pamanījis, Baltajiem Tēviem nekavējoties piesitās Vadātājs un atpakaļceļā no meža vienas kamanas nepareizā virzienā aizsūtīja. Tomēr ne velti todien Baltie Tēvi bija sevī Zikurāta spēku uzņēmuši – tie bez lielām grūtībām spēja krustnešu gudrībās ielauzīties un ar labiešu taurēm nepareizi aiztraukušās kamanas pretī tālākajai koklēšanai pavērst.

Tovakar ilgi nerimās Balto Tēvu valodas un dainas, ko laiku pa laikam pārtrauca tikai lielāka svētdziras malka ieņemšana. Daudz kokļu tika izkoklēts, koši tika balsis locītas, tālu līdz bāliņiem aizjūras zemēs ar labiešu taurēm aiztaurēts tapa. Kā aizkaltusi ozolu birzs tika noslaucīts pats dižākais dadžu krūms, Baltajiem Tēviem no kalna lejā ripojot. Pēc spirdzinošas svētdusas pienāca arī rīta stunda, kā vienmēr – ar zeltu mutē. Tad vēl Baltie Tēvi iespēja savu bārdu galus Zebrus ezerā iemērkt un valgām acīm uz Elku kalnu paraudzīties. Visaugstākajā svētkalnā satupuši, tie brīdi kokles koklēja un valodas ritināja, pēc kam grieza savus kumeliņus uz māju pusi.

Pēc šī svētceļojuma ikviens no Baltajiem Tēviem uz mūžiem savā sirdī jūtas kā Zikurāta priesteris, kas baltos svārkos, kam rokas uz muguras jo cieši saistītas, pa tā pakāpieniem lēnām kāpj tieši debesīs. Katram no tiem Zikurāts ir ne vien sirdī, bet arī galvā, aknās un nierēs, tā putekļi ir salīduši gan acīs, gan ausīs, gan nāsīs. Zikurāts ir tikai viens, bet tomēr katram savs. Ar vienu vārdu sakot – Zikurāts.