Kādā tālā zemē pirms apmēram 230 000 gadu dzīvoja kāds bagāts ķēniņš, kuram pēc ilgām pūlēm izdevās dzemdināt dēlu. Par godu šim notikumam, ķēniņš sasauca zīlniekus, zvaigžņu pētniekus un gaišreģus, lai tie pareģotu mantinieka likteni. Trejdeviņas dienas visi domāja, lūkojās mākoņainajās debesīs, maisīja mieles alus mucu dibenā un galu galā ķēniņam darīja zināmu, ko bija atraduši.
Ķēniņdēls bija dzimis dīvainā laikā, kad zvaigznes it kā bija redzamas un it kā nebija un alus it kā rūga un it kā nerūga. No tā gudrie bija secinājuši, ka dēla nākotne ir it kā slavas pilna un it kā nevienam netverama. Viss esot atkarīgs no tā, vai ķēniņdēls savās ikdienas gaitās pirms 30 gadu vecuma sastaps bērziņieti vai ne.
Lai nodrošinātu, ka dēls kļūtu slavens, ķēniņš nu ņēmās iekārtot savam dēlam tādu dzīvi, lai tas nekad neredzētu bērziņieti, nedz dzīvu, nedz mirušu. Lai gan, jāpiebilst, nevienam nebija ne mazākās nojautas, kā tas vai tā varētu izskatīties.
Viss bija labi līdz laikam, kad ķēniņdēls uzstāja, ka gribot braukt uz tālām zemēm mācīties burvju mākslu, kā no tā taisīt šo un otrādi. Ķēniņš pēc ilgas atrunāšanas deva savu svētību, apsardzi un kalpu svītu, kas tālajās zemēs dēlam nodrošinātu tādu pašu dzīvi, kā tēva mājās.
Tā nu ķēniņdēls tālajās zemēs mācījās burvju mākslu, taču viņu nomāca nepārtrauktā pieskatītāju elpa pakausī. Kādā vēlā rudens vakarā viņam izdevās pamukt no svītas un doties savā vaļā izbaudīt nepieskatīšanu.
Tā viņam, pirmo reizi mūžā sēžot pavārtē un izbaudot hamburgera un kokakolas debešķīgo garšu, pienāca klāt kāds salīcis vīrs caurās biksēs un saplīsušās kedās, kurš nekavējoties uzsāka dzīvu sarunu par šo un to un tai pašā laikā – ne par ko. Ķēniņdēlu mulsināja tas, ka vīra miglainais acu skats, par spīti raitiem runas plūdiem, bija vērsts tālumā un neatstāja sajūta, ka vīrs nemaz nav klāt. Tā kā ķēniņdēls visa sava mūža garumā nebija runājis ne ar vienu nejauši satiktu cilvēku, maz pamazām viņš iesaistījās sarunā ar dīvaino vīru, kurš, sarunai ritot, stādījās priekšā kā ČBBBK ZPKR Dvinskis.
Ķēniņdēls attapās kādas upes krastā dižozola pavēnī, sēžot ar pustukšu alus pudeli rokā un baložu ligzdu galvā, kas tur laikam bija nonākusi, dēlam spēji atbalstoties pret koku. Galva viegli plīsa pušu un, lāga neattapdams, ko dara, ķēniņdēls lika pie sasprēgājušām lūpām pustukšo pudeli. Piepeši viņam likās, ka ir atskanējušas liegas stīgu instrumentu skaņas, kas līdzinājās bērnībā dzirdētajiem koklētāju skaņdarbiem. Viņš atkārtoja iepriekšējo darbību un skaņa pastiprinājās, kļūdama vēl liegāka un vēl tīkamāka.
Kad pudele bija tukša, viņa acis mirdzēja un dvēsele pildījās ar dievišķu sajūsmu; pat vecā baložu ligzda šķita izstarojam zaļganu gaismu. Tad ķēniņdēls aptvēra savu sūtību - nest gaismu pasaulei un mieru – cilvēku dvēselēm. No tā brīža viņš pieņēma Klakatiņa vārdu, un ar alus pudeli, ko nu viņš mīļi dēvēja par koklīti, rokā devās pasaulē, lai uzmeklētu dīvaino vīru, kas ar savām runām bija atraisījis viņa dvēseli apgaismības brīnumam. Pēc neilga laika viņi satikās un dīvainais vīrs apliecināja Klakatiņam, ka viņš esot guvis līdzīgu apgaismības pieredzi, pilnībā izpratis bērziņisma maldus un nolēmis pieņemt Daugaviņa vārdu, lai tādējādi uzsāktu jaunu dzīvi.
Pēc trejdeviņu nedēļu ilgas koklīšu cilāšanas, viņi nolēma doties pasaulē, lai nestu izslāpušām dvēselēm mācību, ko tagad pazīstam kā Bērz-Pokainisma skolu; mācību, kas balstās uz garo gadu laikā rūpīgi izkoptiem meditāciju paņēmieniem, kā “koklēšana”, “muguriņas liekšana” un neskaitāmām citām.