Tai laikā, kad Bērz-Pokainisms uzsāka savu prātus apskaidrojošo gaitu starp Dievzemītes ļaudīm, dzīvoja kāds vīrs vārdā Kalbērzis. Ļaudis viņu pazina kā dīvainu cilvēku, kurš baidījās tā, ka visiem varētu būt tas vien padomā, kā nodarīt viņam pāri vai kā citādi apdalīt. Galu galā šīs bailes bija novedušas pie tā, ka vīrs bija uzaudzējis pamatīgus muskuļus un uzmācās citiem ar brīdinājumiem, ka viņš jau nu apdalīties neļausies.
Tā nu vīrs dzīvoja mierīgu, neapdalītu dzīvi, līdz kādā baltā dienā, pastaigādamies gar tuvējo purvu un neļaudamies sev pāri nodarīties, viņš vaigā satika dižo skolotāju Daugaviņu, kurš bija ieradies Dievzemītē, lai sekotājiem mācītu jaunākās meditācijas un skaidrotu mācības jaunākos svētrakstus.
Dižā skolotāja sakumpušais stāvs un nātna drānas vīram radīja aizdomas par to, ka tūlīt sāksies pāri darīšana un apdalīšana un, lai sevi iedrošinātu, jau vīstīja dūres un klusībā atkārtoja iedarbīgākās bīšanās saucienu formulas, kad Skolotājs viņam teica: ‘Ak godājamais! Vai Tu man varētu rādīt ceļu caur šo purvu, lai es ļaudīm tā otrā malā varētu savu mācību atklāt?’.
Skolotāja sacītais viegli pārsteidza Kalbērzi, jo nu bija skaidrs, ka nekāda apcelšana, ko viņš bija gaidījis, nenotiks. Nolēmis, ka purva otrā malā noteikti radīsies kāds, kas viņam gribēs darīt pāri, viņš piekrita vadīt Skolotāju uz purva otru malu. Taču tā nu gadījās, ka savas nepacietības dēļ Kalbērzis nolēma vadīt Skolotāju nevis pa līkumaino taciņu, bet vest pa taisno pāri visām slīkšņām, akačiem un vaivarāju laukiem. Savā nepacietībā viņš neievēroja, ka ir pazaudējis pareizo virzienu un iet arvien dziļāk purvā, kur neviens savu kāju nebija spēris. Tā nu viņi ar Skolotāju maldījās pa purvu trejdeviņas dienas un trejdeviņas naktis, pārtikdami tikai no purva ogām un dzidras rāvas. Visu šo laiku viedais Daugaviņš, skatu tālumā vērsis, stāstīja Kalbērzim par dižo mācību, par meditācijām, kas attīra dvēseli un miesu, un mieru, ko iegūst dvēsele, kas izpratusi mācības gudrības līkločus. Galu galā otra purva mala tomēr tika sasniegta.
Kalbērzis bija tik paguris, ka bez sajūtām saļima purva krastā un cieši jo cieši aizmiga. Viņu pamodināja dimdoņa un briesmīga skrapstināšana. Pirmā doma, kas viņam iešāvās prātā bija, ka lāči ir uzbrukuši Skolotājam un tagad grauž svētos kaulus. Pavēris acis, viņš ieraudzīja, ka viņam gar degunu aizsteidzas 3 gliemeži, kamēr divi citi sēž zemeņu pudurī un, cik spēka, grauž atlikušās zemenes. Tai brīdī Kalbērzis piepeši saprata, ka viss, no kā viņš līdz šim baidījies, ir nepamatoti maldi, un, klausoties gliemežu sparīgajā zobu šņakstināšanā, viņa dvēsele pildījās ar dzirkstošu sajūsmu un viņš tapa apskaidrots.
Dižais skolotājs Daugaviņš to visu redzēja un nekavējoties cēla Kalbērzi Balto Tēvu kārtā, noteikdams, ka pēc sešiem gadiem, ja Kalbērzim būs veicies smalkākajās meditācijās un svēto rūnrakstu mācībās, viņš taps celts par skolotāju un Skolotāja vietnieku Dievzemītē.