Senos laikos Dievzemītes ārēs dzīvoja kāds bālais zēns vārdā Tālis. Jau agrā bērnībā tēvs un māte bija ievērojuši, ka viņam nav visi mājās, tāpēc neviens nebrīnījās, kad kādā baltā dienā viņš paziņoja, ka visi esot apnikuši līdz acīm un viņš došoties pasaulē meklēt vai nu laimi vai arī kaut ko, kas pagadīsies.
Klejojot gāja gadi un Tālis nonāca pie secinājuma, ka laime ir mīts, ko radījuši klaušu ļaudis, lai sev un citiem iegalvotu, ka tās reiz beigsies un visi varēs laiskoties saulē, sūkt martīni un noskatīties staigulošu dejās. Nabaga Tālis raudāja seš-reiz-sešas dienas un tad devās tālāk, taujājot, vai kāds nezina, kāda ir dzīves jēga vai arī - vismaz – kur meklēt kādu viedajo, kas varētu norādīt viņam ceļu uz iekšēja miera gūšanu.
Tā reiz kāds vecs, sūnu svārkos tērpies vīrs viņam pastāstīja, ka kaut kur aiz trejdeviņām jūrām, trejdeviņiem kalniem esot dzīvojuši viedi vīri vārdā Klakatiņš un Daugaviņš, kuri esot likuši prātus kopā un vienā baltā dienā esot atklājuši diženo Bērz-Pokainisma mācību. Šo mācību vēlāk uz Dievzemīti esot atvedis viedais skolotājs Daugaviņš un darījis to zināmu ikvienam, kura prāts ir bijis atvērts un gana nobriedis, lai apjaustu Bērz-Pokainisma mācības spēku un dziļumu. Visi apskaidrotie kopš tā laika esot pazīstami kā Baltie Tēvi, kuri savu piederību svētajai skolai nekā ārēji neizrāda, tikai pēc domas dziļuma viņu teiktajā un miglas tālumā vērstajā skatienā var nojaust, ka viņu prāts ir brīvs no aizspriedumiem un maldiem.
Tā nu Tālis devās meklēt diženo skolotāju. Pēc ilgstošiem meklējumiem viņam laimējās atrast vietu, kur viedais skolotājs Daugaviņš bija sēdējis pirms došanās atpakaļ pāri trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem, lai piekoptu svēto meditāciju, ko mācības sekotāji pazīst kā “ozeriņu gūšanu”. Tālis tencināja likteni par dāvanu un sēdās tai pašā vietā, lai gremdētos dziļās pārdomās un studētu mācības rūnrakstus. Gāja gadi un Tālis bija izlasījis un iegaumējis visas diženās mācības rūnas. Reiz kādā baltā dienā Tālim šķita, ka viņš ir kļuvis par tūdaliņu un aptvēris mācības bezdibenīgo dziļumu, ieskaitot pat parastam prātam neizprotamās “Zilā Tēva akmens piezīmes”. Viņš devās tālā ceļā pie slavenā Jaicegradas skolotāja, Viedā Zemeņu Sarga ordeņa goda kavaliera Kalbērža, lai tas viņu celtu Balto Tēvu kārtā un ļautu mācīt citus.
Kad viņš ieradās svētnīcā, slaveno skolotāju uzreiz satikt neizdevās, jo viedais spīdeklis pirms kāda laika bija gremdējies dziļā meditācijā, kas, saskaņā ar mācībā teikto, saucās “koklēšana” un šādā gara stāvoklī viņš nepieņēma nevienu skolnieku. Taču Tālis bija neatlaidīgs. Pēc trejdeviņu nedēļu ilgas kluknēšanas palievenī, laiku pa laikam zaudējot samaņu no apziņas, ka diženais Bērz-Pokainisma skolotājs ir tepat dažu soļu attālumā, Tālim tomēr izdevās ieraudzīt skolotāju.
Tas notika agrā ziemas rītā, kad skolotājs grīļīgā gaitā pa jauno sniegu devās veikt izcilu darbu – radīt svētavotu. Tālis piesteidzās skolotājam, krita pie viņa kājām un vēstīja, ka esot izpratis Bērz-Pokainisma mācības dziļumu un lūdz viedajo celt viņu Balto Tēvu kārtā. Skolotājs uz viņu īgni palūkojās, spiezdams mirdzoša sniega piku pie ilgstošajā meditācijā izmocītās galvas un indīgi jautāja Tālim: “Kāda nozīme bija Krīvu Krīva Bērziņtēva iznākšanai no Jaicevas purviem?”.
Nabaga Tālim acu priekšā satumsa visa pasaule un viņš raudādams metās dziļi mežā, lai darītu sev galu, jo viss, ko viņš bija darījis, izrādījās veltīgs. Taču liktenis bija viņam labvēlīgs un iznāca tā, ka Tālis ieskrēja Pokaiņu svētmežā. Lauzdamies caur brikšņiem, Tālis saplēsa drēbes un diženi nogura. Meklēdams atbalstu, viņš nejauši ar kailo dibenu pieskārās apsarmojušajam Svētajam Tēva akmenim un šajā mirklī viņa apziņa pildījās ar bezgalīgu sajūsmu un Tālis tapa apskaidrots.