Pēc kāda laika, kad godājamais Bērz-Pokainisma skolotājs Daugaviņš bija tici brīvs no smagajām klaušām, kurās viņš bija nonācis, apceļodams Dievzemīti, norisinājās ārkārtīgi svarīgs notikums katra bērz-pokainieša dzīvē – Dievzemīti apmeklēja pats Ticības Stūrakmens, Diženais Bērz-Pokainisma skolotājs Klakatiņš.
Viņam par godu ticības sekotāji sarīkoja svētceļojumu uz Pokaiņu svētmežu, kurā, kā zināms, varēja jo īpaši sekmīgi piekopt meditāciju, kas no tūdaliņa Tāļa vēsturiskā skrējiena laikiem bija pazīstama kā “iet mežā nosalt”.
Trejdeviņas dienas un trejdeviņas naktis svētceļnieki gāja, līdz sasniedza Gara Padebešu kalnu, ko īsāk dēvē arī par Zikurātu. Pēc neskaitāmu stundu kāpuma viņi sasniedza kalna virsotni, kur pulcējās ap Skolotāju Klakatiņu un lūdza nolasīt tiem kādu jaunu mācību vai mācīt jaunu apziņu apskaidrojošu meditāciju.
Skolotāja Klakatiņa skats miglojās no aizkustinājuma un svētsvinīgās sajūsmas, kas pildīja viņa apziņu, nolūkojoties uz saviem skolniekiem un pasakaino skatu, kas pavērās no Zikurāta virsotnes. Piepeši viņš atskārta, ka ir sasniedzis augstāko punktu gara pilnveidošanā un nākošā apziņas apskaidrošanās pakāpe ir dematerializēties un vienoties ar bezgalīgo un mūžībā zaigojošo Bērz-Pokainisma garu. Diženais skolotājs nosēdās pašā Zikurāta galotnē, pulcēja ap sevi skolniekus un sekotājus un teica tiem šādus vārdus:

Es biju nekas un kļūšu jebkas,
Kā ārējais veidols apskaidrotam nav svarīgs,
Un nebūs jums mani godināt savādāk,
Ka tikai jo cītīgi koklītes skandinot.
Pēc tam skolotājs aizvēra acis un visi redzēja, kā Diženā Skolotāja augums sāka spīdēt arvien spožāk un spožāk. Piepeši visus pārsteidza spēcīgs uzplaiksnījums un kad viņu acis atkal spēja kaut ko saskatīt, visi ievēroja, ka vietā, kur skolotājs bija nosēdies zemē, tagad bija neliels, brūngans akmens. Skolotājs Kalbērzis steidzās akmenim klāt, lai tam pieskartos un atdotu godu skolotāja piemiņai, taču brīdī, kad viņš tam pieskārās, atskanēja pērkona dārdi, sāka gāzt lietus un skolotājs Kalbērzis tika atmests atpakaļ ar tādu spēku, ka tenteriski nogāja lejā pa Zikurāta nogāzi. Šajā brīdī visi klātesošie saprata Skolotāja Klakatiņa pēdējo vārdu slēpto nozīmi, viņu prāts pildījās ar gaišu sajūsmu un visi, Kalbērzi ieskaitot, guva kopīgas apskaidrības pieredzi.