Tās pašas dienas vakarā, kad Diženais Skolotājs un Prātu apgaismotājs Klakatiņš bija guvis augstākās pakāpes apskaidrības pieredzi, mācības sekotāji pulcējās svētvakarā, lai godinātu Skolotāja piemiņu un censtos vienoties ar viņu mācības enerģētiskajā laukā, ņemot vērā Skolotāja pēdējo norādījumu.
Daudz sērīgu dziesmu skolotāja Daugaviņa vadībā tikai izdziedāts un jo daudz koklīšu skolotāja Kalbērža uzraudzībā izkoklēts. Pēc kopīgas vakarēdiena baudīšanas visi, lēnīgi koklējot, sāka sarunāties par šo un par to, tikai viens no skolniekiem vārdā Dipadiņš sēdēja nomaļus un kaut ko ļoti cītīgi prātoja, laiku pa laikam aplūkodams pustukšu koklīti un mezdams skatu skolotāja Daugaviņa virzienā.
Visiem cītīgi meditējot, maz pamazām tuvojās svētvakars. Pašā meditācijas kulminācijā, kad visiem jau sāka rēgoties Skolotāja Klakatiņa gars, kam vaidelotes pat metās piedāvāt mīt tā nimbu pret viņu vainadziņiem, skolnieks Dipadiņš piepeši leca kājās ar saucienu “Es sapratu, es sapratu!”, jo viņa apziņa bija pildījusies ar dziļu sajūsmu par izprasto Skolotāja Klakatiņa dzīves gājumu un pēdējo vēlējumu. Šī atklāsmes pokainiskais spēks bija tik dižs, ka Dipadiņam saļodzījās kājas un viņš tika parauts pie zemes. Tā kā svētkoklējums notika kāda svētkalna galā, Dipadiņs sāka velties pa nogāzi lejā, savā ceļā noslaukot nātres, dadžus un sīkus kociņus, un, šādi veldamies, Dipadiņš tapa apgaismots.