Kādā vēlā vasaras vakarā, kas Baltie Tēvi bija pēc smagām klaušām pulcējušies noturēt svētvakaru, godināt diženos skolotājus, kā arī lūkoties kustīgajās bildītēs, kurās iemūžināta Balto Tēvu sūri grūtā dzīvīte, viņu pulkam piebiedrojās arī Dievzemītē jo plaši pazīstamā rokdarbniece Silgaliņa ar savu mācekli Silmaliņu. Diženā rokdarbniece bija pazīstama ne tikai kā veikla nēzdodziņu tamborētāja, bet arī cītīga prātu skaidrojošās meditācijas – koklēšanas – piekopēja, sludinātāja un tautā nesēja.
Kustīgās bildītes darīja Balto Tēvu prātus sērīgus bez gala, un gatavodamies iet mežā nosalt, Baltie Tēvi jo cītīgi meditēja ar koklītēm rokās. No viņiem meditācijā cītīgi neatpalika arī Silgaliņa, vienā laidā dzīvespriecīgi valodojot un kacinot Baltos Tēvus ar saviem nēzdodziņiem.
Silgaliņas daiļvalodas un traģiskās kustīgās bildītes arvien straujāk tuvināja Svētbrīdi. Te piepeši, visiem par lielu pārsteigumu, visklusākais no meditācijas dalībniekiem – kautrīgais puisis vārdā Dimdariņš, kurš bija kādu laiku cītīgi meditējis stūrītī ar koklīti rokās, mirdzošām acīm leca kājās. Visa viņa esība pildījās ar kūsājošu sajūsmu un, izkliedzot vārdus “Tu, Silgaliņ, esi staigulote un visi tavi nēzdodziņi pat par zirga deķi neder!!!”, Dimdariņš guva spēcīgu atklāsmes pieredzi un nekavējoties tika celts Balto Tēvu kārtā.