| Svētdzira Balto Tēvu iemīļotais un svētais
dzēriens kopš neatminamiem laikiem (jau 17. gs. minēts, ka viņi tic, ka
dievi tos nekad neuzklausīs bez alus, sk. Annalen des Jesuiten Collegiums
in Riga, 1604-1618). Baltie Tēvi domā, ka svētuma nekad nevar būt par daudz
un cenšas lietot svētdziru pie katras iespējas.
Svētdziru bieži sapilda koklēs. Koklēšana jeb kokļu tukšošana ir Balto Tēvu iemīļotākā nodarbība, kam tiek pakārtota visa pārējā dzīve. Ja Baltie Tēvi vēlas ātrāk nonākt pie dieviem, tie mēdz lietot sidrabkokles jeb dažādas aizjūru dziras. Koklēt Baltie Tēvi mēdz gan pa vienam, gan arī pulkos. Dažkārt pulks Balto Tēvu dodas kopīgi koklēt uz svētbirzi, kur priesteri svētdziru mēdz pasniegt arī vaļējos svētkausos. Viss, kas saistīts ar koklēšanu, ir bezgala svēts. Tādēļ arī viss, kas iztek no Baltajiem Tēviem koklēšanas laikā, tiek saukti par svētavotu. Apkoklējušies Baltie Tēvi mēdz īpaši skaļi dainot un vaidēt par grūto mūžiņu, kā arī vīstīt dūrītes viens pret otru un saviem apspiedējiem. Dažreiz tie sakoklējas tik tālu, ka tiem rodas vajadzība spļaut indi pret saviem nelabvēļiem. Ja nevar atrast kādu nelabvēli, tad Baltie Tēvi mēdz spļaut indi virsū cits citam, paši sev, uz svētbirzs klona utt. Visbaltākie ir tie Baltie Tēvi, kuri ir pamanījušies nokoklēt saprātu (un mantu) pilnībā. Tie tad tiek dēvēti par virsaišiem un visādi citādi godāti un cienīti. |