| Ar laiku pat Baltajiem Tēviem droši vien kļūtu skaidrs, ka viņus bezcerīgi krāpj un māna. Lai tas tā nenotiktu, bajāri un labieši algo mēlnešus, kas nepārtraukti melš niekus Baltajiem Tēviem. Parasti jau agri no rīta tāšneši atnes uz Balto Tēvu dūmu istabiņām un pirtiņām blēņu tāsis, kurās mēlneši, atkarībā no tā, kurš šobrīd ir pakļāvis Balto Tēvu zemīti, stāsta, ka vai nu sliktie tēvi tiem ir pašas Laimes mātes sūtīti, vai nu arī ka krustneši un melngalvji tūliņ, tūliņ tos pie savām zelta, sudrabiņa lādēm laidīs. Baltie Tēvi svēti tic visam tam, ko mēlneši melš un paklausīgi atdod bajāriem un labiešiem savus vaska ritulīšus, kā arī nekurnēdami cauru dienu liec muguriņas klaušās. Cauru dienu zem vagara pātadziņas svīstot, Baltajiem Tēviem tomēr dažkārt nāk prātā domas, ka varbūt viss nemaz tā nav, kā blēņu tāsīs ieskrāpēts. Tālab vakarā mēlneši piedāvā tiem varen daudz gan pašu izdomātu, gan no krustnešiem un melngalvjiem aizlienētu kumēdiņus, kurus Baltie Tēvi vēro savās škandalkastēs. Pa starpu kumēdiņiem mēlneši vēlreiz atkārto to, ko no rīta bija blēņu tāsīs saskrāpējuši, tā ka Baltajiem Tēviem nekas cits neatliek kā domāt, ka savādāk dzīvot nemaz nevar. Kumēdiņus līdz galam noskatījušies, tie tikai nopūšas: Ko tad nu mēs, un dodas pie miera, lai rīt atkal tālāk muguriņas liektu un asariņas slaucītu. |