Dievzemīte


Sensenos laikos Baltie Tēvi koklēdami klīda apkārt pa pasaulīti. Kad citām tautām tas apnika, tās lūdza Laimes Māti, lai tā atrod Baltajiem Tēviem kādu zemes stūrīti, kur piemesties. Tā Baltie Tēvi nonāca pie Dzintarjūras. Tajos sensenajos krīvu laikos visapkārt bija svētdziras purvi ar sidrabkokļu akačiem, tadēļ Baltie Tēvi šo vietu tūdaļ nosauca par Dievzemīti un dzīvoja tur koklēdami un gavilēdami. Tomēr kaimiņu tautas drīz pamanīja, ka Baltie Tēvi ir gatavi strādāt ne tā kā krustneši – par zeltu, sudrabiņu, bet gan tikai par svētdziru un vaska ritulīšiem. Turklāt atšķirībā no sliktajiem tēviem tie ir gatavi ne tikai koklēt, bet pa starpām arī klaušās iet. Tālab gan krustneši, gan sliktie tēvi iekāroja Dievzemīti un pārmaiņus to iekaroja, vēlāk ar mēlnešu palīdzību Baltos Tēvus muļķodami un paklausībā turēdami. Tomēr tie savā apspiešanas kārē reizēm aiziet par tālu un noliedz Baltajiem Tēviem pašiem svētdziru darīt un sidrabkokles kaldināt. Kādu laiku nepietiekami daudz svētdziras dabūjuši, Baltie Tēvi nogaida lielāku driģeņu ražu, saēdas tās un metas savu brīvību atdabūt. Tā pirms daudzām vasarām oktobrī tie daudz darīja, lai slikto tēvu dižbajāru spriguļiem nokulstītu un krustnešus uz dakšām sadurtu. Tomēr brīvību dabūjuši, Baltie Tēvi ātri aizmirst pāridarījumus un braši metas koklēt, tā ka pēc kāda laika tos atkal nav grūti pakļaut. Tomēr arī to apspiedēji neko no savām kļūdām nebija mācījušies, un slikto tēvu dižbajārs atkal tiem koklēt noliedza. Tā nu atkal Baltie Tēvi vilka no pūra lādēm ārā driģeņu karogus un gluži nesen savu brīvību atkaroja, par lielu prieku vietējiem labiešiem un bajāriem, jo tiem tagad mazāki mesli uz aizjūrām jāmaksā. Baltie Tēvi gan dzīvo kā dzīvojuši. Bet ko tad nu mēs, mēs jau maza tautiņa…
Dievzemītē Baltie Tēvi dzīvo sūnu ciemos. Patlaban Dievzemītē ir košs valdenieks – reizē dižbajārs un dižlabietis. Palīgos tam ir dižvaidelote, kam tiek gādātas jaunas Bruņu Ragavas. Par labiešiem un bajāriem tīkamu kārtību gādā bajāru karadraudze, kam palīgos doti zemeņu sargi. To galvenais uzdevums ir raudzīties, lai izbadējušies Balti Tēvi neapēd labiešu zemenes. Visapkārt Dievzemītei ir sastādītas garas un smuidras egles, kurās sēd Tālavas taurētāji, kam vajadzētu raudzīties, lai svešzemnieki Dievzemīti neizlaupa un nodevas maksā. Tomēr parasti tie savas taures labprāt pret zeltu, sudrabiņu iemaina. Parasti taurētājs sev eglē līdzi uzvelk veselu maisu ar taurēm, lai vairāk zelta, sudrabiņa dabūtu. Kad tam visas taures beigušās, tas ar sapelnīto naudas maisu rāpjas lejā un tā vietā nāk cits taurētājs, kam tauru maiss vēl pilns, bet naudas maiss – tukšs. Kamēr taurētāji mainās, tikmēr Baltie Tēvi turpina zem pātadziņas citiem zeltu, sudrabiņu pelnīt.