| Sensenos laikos Baltie Tēvi koklēdami klīda apkārt
pa pasaulīti. Kad citām tautām tas apnika, tās lūdza Laimes Māti, lai tā
atrod Baltajiem Tēviem kādu zemes stūrīti, kur piemesties. Tā Baltie Tēvi
nonāca pie Dzintarjūras. Tajos sensenajos krīvu laikos visapkārt bija svētdziras
purvi ar sidrabkokļu akačiem, tadēļ Baltie Tēvi šo vietu tūdaļ nosauca
par Dievzemīti un dzīvoja tur koklēdami un gavilēdami. Tomēr kaimiņu
tautas drīz pamanīja, ka Baltie Tēvi ir gatavi strādāt ne tā kā krustneši
par zeltu, sudrabiņu, bet gan tikai par svētdziru un vaska ritulīšiem.
Turklāt atšķirībā no sliktajiem tēviem tie ir gatavi ne tikai koklēt, bet
pa starpām arī klaušās iet. Tālab gan krustneši, gan sliktie tēvi iekāroja
Dievzemīti un pārmaiņus to iekaroja, vēlāk ar mēlnešu palīdzību Baltos
Tēvus muļķodami un paklausībā turēdami. Tomēr tie savā apspiešanas kārē
reizēm aiziet par tālu un noliedz Baltajiem Tēviem pašiem svētdziru darīt
un sidrabkokles kaldināt. Kādu laiku nepietiekami daudz svētdziras dabūjuši,
Baltie Tēvi nogaida lielāku driģeņu ražu, saēdas tās un metas savu brīvību
atdabūt. Tā pirms daudzām vasarām oktobrī tie daudz darīja, lai slikto
tēvu dižbajāru spriguļiem nokulstītu un krustnešus uz dakšām sadurtu. Tomēr
brīvību dabūjuši, Baltie Tēvi ātri aizmirst pāridarījumus un braši metas
koklēt, tā ka pēc kāda laika tos atkal nav grūti pakļaut. Tomēr arī to
apspiedēji neko no savām kļūdām nebija mācījušies, un slikto tēvu dižbajārs
atkal tiem koklēt noliedza. Tā nu atkal Baltie Tēvi vilka no pūra lādēm
ārā driģeņu karogus un gluži nesen savu brīvību atkaroja, par lielu
prieku vietējiem labiešiem un bajāriem, jo tiem tagad mazāki mesli uz aizjūrām
jāmaksā. Baltie Tēvi gan dzīvo kā dzīvojuši. Bet ko tad nu mēs, mēs jau
maza tautiņa
Dievzemītē Baltie Tēvi dzīvo sūnu ciemos. Patlaban Dievzemītē ir košs valdenieks reizē dižbajārs un dižlabietis. Palīgos tam ir dižvaidelote, kam tiek gādātas jaunas Bruņu Ragavas. Par labiešiem un bajāriem tīkamu kārtību gādā bajāru karadraudze, kam palīgos doti zemeņu sargi. To galvenais uzdevums ir raudzīties, lai izbadējušies Balti Tēvi neapēd labiešu zemenes. Visapkārt Dievzemītei ir sastādītas garas un smuidras egles, kurās sēd Tālavas taurētāji, kam vajadzētu raudzīties, lai svešzemnieki Dievzemīti neizlaupa un nodevas maksā. Tomēr parasti tie savas taures labprāt pret zeltu, sudrabiņu iemaina. Parasti taurētājs sev eglē līdzi uzvelk veselu maisu ar taurēm, lai vairāk zelta, sudrabiņa dabūtu. Kad tam visas taures beigušās, tas ar sapelnīto naudas maisu rāpjas lejā un tā vietā nāk cits taurētājs, kam tauru maiss vēl pilns, bet naudas maiss tukšs. Kamēr taurētāji mainās, tikmēr Baltie Tēvi turpina zem pātadziņas citiem zeltu, sudrabiņu pelnīt. |